Vairākus gadus par “normālo darba laiku” tika uzskatīts kalendārs, kurā bija norādītas darba dienas no pirmdienas līdz piektdienai. Ik pēc piecām dienām bija brīvdienas – sestdiena un svētdiena.
Ko nozīme termins normālais darba laiks?
Termins “normālais darba laiks” skaidrots Darba likuma 131. pantā: dienā – ne vairāk par 8 stundām (dažiem – ne vairāk par 7 stundām), nedēļā – ne vairāk par 40 stundām (dažiem – ne vairāk par 35 stundām). Šāds skaidrojums noteikti der ofisa darbiniekiem (un arī dažiem citiem), tomēr ir arī tādi nodarbinātie, kas strādā mazliet citā “tempā”. Piemēram, summētā darba veicēji parasti strādā gan īsākas, gan ilgākas stundas dienā (4, 8, 12 vai 16 stundas), ar dažādu stundu skaitu nedēļā un tiem nebūt nav brīvdienas tieši sestdienās un svētdienās.
Patlaban likumdošana attiecībā uz svētku dienām ir sakārtota un svinamās svētku dienas (kurās nav jāstrādā) ir noteiktas likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”.
Grāmatvedība un svētku dienas.
Svētku dienām ir nozīme grāmatvežu darbā. Pirmkārt, neatkarīgi no tā, kurā dienā tie iekrīt, par svētku dienu ir jāpagarina kārtējais apmaksātais atvaļinājums. Otrkārt, ja darbinieka darba diena sakrīt ar svētku dienu, bet darbinieks tajā strādāja, tam jāapmaksā ne tikai nostrādātais laiks, bet arī papildus jāaprēķina piemaksa. Treškārt, ja svētku diena sakrīt ar darbinieka darba dienu, bet viņš tajā nestrādāja, darba devēja pienākums apmaksāt šo dienu.
Svarīgi!
Darba likumā nav norādes, ka iepriekš minētais attiecas uz konkrētu nodarbināto kategoriju, tātad prasības un pienākumi ir spēkā gan “mazas”, gan “lielas” algas saņēmējiem un attiecas gan uz stundas apmaksu saņēmējiem, gan uz gabaldarba algas saņēmējiem, gan uz tiem, kam ik mēnesi noteikta vienāda alga.
